Vispirms karte, lai būtu skaidrs, par ko es vakar runāju, kad stāstīju par maršruta apgriešanu. Starp citu, blakus Čanakkalei atrodas tā pati Troja (kā tiek pieņemts). Skatīties tur īpaši nav ko, neskaitot tūristiem uzbūvēto koka zirgu.
Apstājos es pie tā, ka mēs aizbraucām līdz pilsētai Lapseki. Jāsaka, ka jau iepriekšējā pilsētā bija zīme ar uzrakstu feribot, un kamēr mēs stāvējām pie luksofora, es bakstīju tajā ar pirkstu. Viena sieviete pat mēģināja mums paskaidrot, ka jā, tur patiešām ir prāmis, pie tam viņa teica motorbot. Bot – tā turku valodā ir laiva, tā ka kopumā bija skaidrs. Bet es tomēr par savām lingvistiskajām prasmēm neesmu tik pārliecināts, tāpēc kolēģus stipri pārliecināt nesāku – un par laimi, jo citādi mēs nebūtu pabijuši jaukajā Lapseki pilsētiņā.
Principā nekā īpaša tajā nav, bet pēc bezgalīgās rapšu šosejas ar periodiskiem skatiem uz jūru ainavas maiņa nevarēja nepriecēt. Lapseki – sīciņa pilsēta ar iedzīvotāju skaitu nedaudz virs 10 kilobaitiem, pazīstama tikai ar saviem ķiršiem; tajā katru gadu notiek ķiršu festivāls. Bet pēc briesmīgajām ķieģeļu barakām man tas likās gluži vai paradīze.
Par bildēm atvainojiet – es cilvēkus fotogrāfēt kautrējos, jo manā apziņā telekanāls Euronews ir ieviesis rietumnieciskos "praivasi" standartus, kas jau tā bieži vien ir absurdi, bet es tos vēl arī pastiprinu.
Bazārā mēs ne visai prātīgi ieurbāmies ar baikiem, jo atstāt nebija kur, bet aizsūtīt tikai daļu komandas kaut kā nesorganizējāmies.
Starp citu, par bēdīgi slavenajiem galvas lakatiem, kuri pasaulē parasti tiek saukti par hidžabiem. Sievietei islāmā vienmēr jānosedz viss ķermenis, izņemot seju un rokas – tas kopumā arī saucas hidžabs. Vecenītes foto tieši tā arī ir iepakotas. Arī pašu lakatu pasaulē bieži tā sauc. Kas attiecas uz izplatību: atkal māņticīgi nezinīši ir trāpījuši ar pirkstu debesīs. Hidžabs Turcijā sastopams ļoti mēreni. Lielākā daļa sieviešu ir ģērbušās eiropeiski. Viscaur ievīstījušās ir tikai vecākas sievietes un īpaša jauno pasuga – trakas reliģiskās fanātiķes, kuras normāli cilvēki apsaukā par tarakāniem. Es gan nemēģināju. Bet tādas, kurām vispār tikai spraudziņas acīm rēgojas, mēs redzējām tikai pāris reizes – Stambulā. Par hidžaba veidiem, starp citu, ir saprotamas bildītes BBC mājaslapā.
Bazārā mēs vispirms nopirkām mazliet augļu, bet pēc tam specvienība iepirkās ar deneriem (döner). Te jāpaskaidro lingvistiska neprecizitāte, kuru visi pieļāva brauciena laikā, un vispār bieži vien cilvēki pieļauj. Deners – tā ir šaverma. Proti, vienkārši plācenis vai gareniski pārgriezta maizīte, kurā iestūķēta gaļa un nedaudz dārzeņu. Pie mums šādu konstrukciju dažreiz sauc par “kebabu”. Nu lūk, kebabs no turku viedokļa (un vārds ir turku) – tā vienkārši ir pēc īpašas tehnoloģijas uz iesma cepta gaļa, bet pats gatavais izstrādājums saucas dener-kebabs. Visas nianses jums neslikti atklās krievu vikipēdija. Skaidrs, ka deners – ļoti līdzīgs sabam vai vrapam ēdiens, nu jā, grūti tādā vienkāršā lietā izdomāt kaut ko baigi oriģinālu – tas viss izgudrots vēl daudzus tūkstošus gadu pirms mūsu ēras. Šašliks, starp citu, ja nu kāds pēkšņi nezina, turku valodā būs šiš-kebabs.
Banda
Vēl bazārā mums piesējās mazgadīgs ubadziņš, šķietami plānprātīgs, spriežot pēc izskata. Sekoja mums neatlaidīgi, līdz garāmejošie pusaudži pateica atšūties.
Kamēr mēs stāvējām un gaidījām barības ieguvējus, pienāca tieva, gados vecāka sieviete un, visiem spēkiem sasprindzinot savas angļu valodas zināšanas, sāka interesēties, no kurienes mēs esam. Es viņai un visiem gribētājiem skaidroju, ka no Latvijas, bet tam parasti nācās zīmēt gaisā iedomātu Eiropas karti, ar pirkstu norādot, ka blakus ir Krievija un Polija.
Pēc tam pienāca impozants bārdains onkulis ar spoguļkameru, paziņoja lai arī saprotami, tomēr ļoti, ļoti klusi, ka viņš ir vietējais “Lapseki Gazeta” korespondents. Žurnālists mūs nofočēja, nedaudz apjautājās, no kurienes un uz kurieni mēs braucam, un akurāti izgaisa.
Te atgriezās biedri ar deneriem, un mēs mierīgi apsēdāmies krastmalā netālu no prāmja, lai iekostu. Es tagad baidos samelot, cik deners mums izmaksāja, bet cena bija ārkārtīgi mērena – domāju, kaut kas ap 3 lirām, proti, lats. Es visiem atbraucot meloju, ka 1 liru, bet tagad šķiet precīzāk atcerējos. Tomēr, no šīs cenas 1 lira – tas ir airans, slavenais austrumu jogurta dzēriens. Tātad pati sviestmaize maksā divas liras – 0.7 latus jeb nedaudz vairāk kā dolāru. Izmērs tai gan ir milzīgs – es knapi apēdu. Tiesa, drīzāk tāpēc, ka tas bija pasaus – dārzeņu pamaz, bet man patīk vairāk. Toties garšvielas bija. Piparus, tiesa, ne Lapseki, ne citās vietās mums nelika. Laikam nolēma, ka esam izlepuši tūristi, un riskēt nav vērts. Principā, ja jums vajag piparus, pasakiet vienkārši “biber” un izbaudiet.
Papusdienojuši, iegājām nopirkt biļetes uz prāmi par aptuveni 1.5 lirām. Tur mums palīdzēja draudzīgi apsargi, kuri, lai arī nezināja angļu valodu, biļetes nopirka mūsu vietā. Tas, starp citu, ir kārtējais mīta gāziens par ļaunajiem janičāriem. Es, tiesa, vārdu “puse” nezināju, tā ka cilvēkam nācās rakstīt uz lapiņas. Mācieties turku valodu, bērni – ja braukšu vēl kaut kur, mācīšos valodu pamatīgāk, īpaši, ja valsts nav angliski runājoša.
Starp citu, smieklīgi, bet naudu mēs samainījām tieši kasē, kur pārdeva biļetes uz prāmi, turklāt gan eiro, gan dolārus. Lieta tāda, ka līdz tam mums bija tikai nauda, ko mainījām Stambulā, un vairāk maiņas punktus pa ceļam pagaidām nebijām sastapuši. Tā ka ņemiet vērā šo momentu, ja nu kas. Es beidzot tiku pie savas personīgās naudas un sāku justies stabilāk (kārtējais avīžu štamps).
Saule, starp citu, spīdēja pilnā sparā, ārā bija kļuvis ļoti silts, un garastāvoklis visiem bija lielisks. Prāmi mēs gaidījām neilgi – tas ir tīri utilitārs transporta līdzeklis, kursē bieži (reizi stundā vai kā tā). Galamērķis – Gelibolu (Gelibolu).